Help - Search - Members - Calendar
Full Version: noslēpums. Dvīņi.[updated 23.07.08]
Anime forum > Anime > Fan fiction
Arfija
kādu dienu es devos garā pastaigā pa parku.nu un tad kad man apnika nolēmu aizbraukt tomēr mājās...Es iekāpu trolejbusā un apsēdos sēdvetā pie loga pašās beigās..un te pēkšņi ar tamponiem ausīs ieraudzīju meiteni kas apsēdās man pretī aiz stikla..durvis aizvērās un trolejbus sāka braukt.Viņa parādīja savu kartiņu konduktoram un ielika to atpakaļ savā zilajā somā ar miroņgalviņas piekariņu.tieši tāds pats kā manējais.-laikam jau tikai sakritība!-es nodomāju un paskatījos ārā pa logu.- šit!sāka līt lietus!nu tu ko- būs man jāņem kāda grāmata.. eh.. aliakm jau matemātikas! ķipa bibliotēkas.. ai poh! - klusībā lamājotties nez kapēc paskatījos uz to meiteni.viņas zilajās vēsajās acīs izveidojās kautkādi ledus klucīši.. brr.. izberzēju acis un palūkojos vēlreiz.nē.viņai bija tikai vēsas acis!vēsas?ņā...es laikam jau atkal atrodos kautkādā pavisam "neparastā" trolejbusa kur es redzu miteni kas man ir ļoti līdzīga. brrr.. ! nu labi.. mana pietura!es kāpju ārā!atvērās trolejbusa durvis un es izkāpu arā no tā.gāza diezgan spēcīgs lietus un skatoties uz visu mana matematikas grāmata bija izmirkusi pāris sekundēs.
esmu kādreiz domājis un jutis to ka mani vecāki kaut ko slēpj no manis.bet ko? dažreiz mēdzu pārdomāt- mošk manējie mani adoptēja?nē.bet ja nu? es jūtos kā cilvēks bez dvēseles. gluži tā it kā tu atrastos vienā vietā bet tikai ar ķermeni.tu nespēj pilnībā izjust to kas notiek.itkā tu pārdevi savu dvēseli kādām citam cilvēkam vai neparastai būtnei.
ņā...es laikam jau atkal atrodos kautkādā pavisam "neparastā" trolejbusa kur es redzu miteni kas man ir ļoti līdzīga. brrr.. ! nu labi.. mana pietura!es kāpju ārā!atvērās trolejbusa durvis un es izkāpu arā no tā.gāza diezgan spēcīgs lietus un skatoties uz visu mana matematikas grāmata bija izmirkusi pāris sekundēs.
ir pirmdienas rīts.sēžu skolas solā un nemitīgi domāju par to meiteni kas toreiz sēdēja trolejbusā...-durvis!-es klusām ieminējos.ienāca skolotāja..un kāda meiten.. -ko?- strauji piecēlos kājās un diezgan skaļi izteicos.nosarku.meitene atkal ar savām zilajām acīm paskatījās uz mani.šermuļi pārskrēja.- gomen..- klusītiņām teicu skolotājai,-tas ir atvainojiet lūdzu!un apsēdos.- nevar būt..tā pati meitene!kaut kas šeit nav kārtībā!-es nodomāju un novēroju to ko stastīja skolotāja.nevar būt ka tā ir tā pati meitene!jā!un bija arī!heh..nekad nedomāju ka man iekritīs tāda laime ar šo skaistuli iepazīties! *bluš* jā man viņa patīk! nu tā.. bet baigi patīk!
un tad skolotāja sāka savu parasto jauniņo repliku- iepazīstieties ar šomeiteni.viņu sauc Melinda.-savā rēcīgi pretīgajā balsī teica mūsu klases pretīgā vecā učene.Melinda..kaut kur dzirdēts vārds.bet es tikai nespēju atcerēties kur!-tu sēdēsi tur, blakus Emiram!-tas bija tieši blakus man! es biju šokēts!!!!blakus man asēdīsies šī skaistule Melinda!viņa apsēdās un aizvilka no somas savu matemātikas grāmatu.tad penāli, dienasgrāmatu un kladīti.Skaistu un brīnišķīgu kladīti!gluži kā viņa pati!viņa sakārtoja savas mantas un paskatījas uz mani.ilgi un veldzinoši.man prātā sāka šaustīties dažādas domās. es izfantazēju viņu, viņas skaistās lūpas un trrrrrrrrrr!pēkšņi noskanēja zvans.cik gan es ilgi fantazēju! novērsos no tāfeles un ieliekot mantas somā izgāju no klases...
Storm
Staastins loti intrigeejoshs, bet neliels abloms kad pazinjo ka galveno personu sauc Emirs (ti dzeks biggrin.gif ), no saakuma padomaaju ka rakstiisi no meitenes viedoklja tongue.gif

Arfija tu esi dzeks? XD

Edit: P.S Es domaaju ka "es izfantazeeju vinju" nav iispahi litereaari ph34r.gif
Kentaishi
man ļoti nepatīk tas, ka šis stāstiņš ir rakstīts sarunvalodā, tas mani kaut kā atbaida, bet ja to visu pārrakstītu ar garumzīmēm un vēl literāri pareizi bez barbarismiem un tādām lietām... Esmu droša, ka būtu priecīga lasot vien. ^^
Pakkun
mani gan nebiedē, ka mērenā sarunvalodā. vismaz man kkas tai veidā kā esi rakstījis/usi ļoti piesaista. ir klikšķis.
vienīgais, ko vēlētos negatīvu pieminēt - stāsts liekas ļoti sasteigts. pamēģini mazliet iedziļināties aprakstos. pamēģini kaut vai vnk domās kkur ejot, braucot, atrodoties iedomāties kā tu sev apkārt redzamo, notiekošo rakstītu. tādu kā domu grāmatu. visualise, visualise. rakstīšana ir kā psiholoģiska slimība un tai tādai arī jābūt, savādāk nebūtu interesanti, vai ne? wink.gif
Arfija
QUOTE(Storm @ Mar 30 2007, 23:36) *

Staastins loti intrigeejoshs, bet neliels abloms kad pazinjo ka galveno personu sauc Emirs (ti dzeks biggrin.gif ), no saakuma padomaaju ka rakstiisi no meitenes viedoklja tongue.gif

Arfija tu esi dzeks? XD

Edit: P.S Es domaaju ka "es izfantazeeju vinju" nav iispahi litereaari ph34r.gif

neee!! es rakstu itkaa no zeena viedoklja! liels paldies par komentaariem! staasts ir speciaali rakstiits sarunvalodaa.diemzheel parrakstiit netaisos un turpinaashu naakamreiz veelvairaak visu piedomaajot un pielaagojot tam staastinjam! ^^ biig thnx for the comments!
Arfija
----------
Viņas skats tajā stundā bija vienkārši neizturams.Kā gan vienam cilvēkam pēkšņi varētu rasties tāds ledains, stindzinoš un paralizējoš skats? Ei, Marko, tu vispār klausies?- es "runāju" ar savu klasesbiedru un labāko draugu.Izskatās ka viņš neklausās.
-Kas?Ko?ā.. piedod Emir.Es nedzirdēju ne pušplēsat vārda ko bildi..-
-atkal skatījies uz Lindu? Nu vecīt, tu nekad viņu nedabūsi! Man pat negribās tevi apbēdināt, bet tev viņu nekad neizdosies paņemt priekšā.. - es itkā teicu Marko un viņš vienkārši izliekoties, ka nedzird manu pēdējo teikto iegāja klasē.. Bet es zinu, ka viņš dzirdēja.... Eu, tā taču ir Melinda....Pēkšņi apstājos un sagrābu meitenes roku.Viņa strauji to izrāva un nikni paskatījās uz mani. es apmulsis centos ko izbilst-Mēs gadījumā kādreiz nēsam jau kaut kur tikušies?- gaidīdams normālu un laipnu atbildi no Melindas saņēmu pretī atraidošu saucienu- Go to hell bitč! - un tik skaļi, ka tas diezgan jauki noskanēja pa visu gaiteni.*bluš* es jūtu kā man piesarkst vaigi un sakārtodam somu uz labā pleca devos tālāk.Klasesbiedri tik nosauca atpakaļ- Hahā!! Emiru atšuva! Emiru atšuva! KO lien klāt tādām kucēm? -cenšoties to visu ignorēt nelaimīgs devos uz nākamo stundu.
Pagāja diezgan ilgs laiks kamēr Melinda ieradās klasē uz vēstures stundu.Durvis atsprāga vaļā un viņa ienāca ar asiņojošu lūpu. Es biju diezgan pārsteigts, ka viņai asiņo lūpa.. Kurš gan to udzrīkstētos? Heh, nosmīkņāju un iekārtojos ērtāk savā krēslā un nolūkojos kā viņa apsēdās man blakām un izņēma no somas savus vēstures piederumus.-Kur tad kavējies ja drīkst zināt BITČ?- es "ļoti mīļi" pajautāju- labāk piever muti un izliecies, ka neko nēsi redzējis.Es atspārdīju vienu kuci pie skolas ieejas.-viņa attrauca un novērsās ar savu ledaino skatu kāds tas vienmēr ir bijis. Vēstures skolotājs "mierinoši" sacīja Melindai- Tas nekas Melinda, tu noteikti apmaldījies skolā tāpēc arī nokavējies.-...-Bet..-.. -nekādus bet Melinda. Tā gadās visiem.- Melinda atmeta ar roku un palūkojās apkārt..-Kāds grib pa muti, ka tā lupī man virsū? - gluži kā enģelītis viņa jautāja ar sava veida naivumu.Es vēlreiz pasmīkņāju..-Ko rēc dauni?Arī gribi? - meitene palūkojās uz mani..- Da labi, labi, es tikai gribu zinat kura caciņa tad tā bija?--Kā tu zini ka tā bija caca?-
-Cacas šeit vienmēr atspārda..NU kura mauka tad tā bija?-
-Kkāda Linde vai Lin..Ai, nu kaut kā tā.. Viņa bja galīgākā lose. Sāka kaut ko man bļaut virsu- Re kur jaunā losīte, paskatieties kāda viņai somiņa! Ūū.. kāda seksīga! n kas pa cepurīti, kur pirki? Tirgū? Un tad es viņu atspārdīju. Slampa trāpīja man pa lūpu, bet tas jau tikai tāds sīkums un-
-Melinda un Emir, flirtēt varēsiet vēlāk, aga lūduz atveriet mācību grāmatā 65 lappaspusi!-Vēstures skolotājs pēkšņi mūs pārtrauca.Melinda pēkšņi atvēzējās ar roku un ļoti dusmīgi iemauca man pļauku.. -piu!- es iekliedzos.. -ŌŌōōōōo...- skanēja katrs kalses stūris..
-Melinda fon Felicija lūdzu iziet no šīs klases!- vēstures učuks sacīja un norādīja ar rādītājpirkstu uz klases durvīm.Melinda piecēlās, teātriski un speciāli skaļi sakārtoja savas mantas somā. Viņa paņēma somu, lēnām, speciāli gorzot pakaļu un piemirkšķinot ar aci dažiem klases saldajiem viņa devās pie tāfeles un ar saviem nagiem nobrauca gar to. Visi klasē aizspieda ausis. bet es noskatījos uz vinajs garo augumu, smailajām krūtīm un bālo ādu. -es viņu gribu!- pats sev domās sacīdams noskatījos kā viņa izgāja no klases....
//////////////////////////
Comments please, comments please!
Tomoko
Piedod, bet tas viss ko izlasīju ir raksturojams kā haotisks bezsakars. Grūti izsekot, kas ko saka un dara. Varbūt esmu vienīgā, bet man nepatīk tādi vārdi, kā k**e, m**ka utt. Varbūt arī neesmu vienīgā.
Arfija
mellow.gif nja.. nju lab! centiishos rakstiit sakariigaak.. biggrin.gif ceru ka buus kaut mazliet labaak! biggrin.gif srr, ka tik nesaprotami.. nja.. mana dveesele man atkal likusi vilties! biggrin.gif ok, gaidiet shausminoshos turpinaajumu! biggrin.gif
Arfija
tātad, turpinam visu murgojumu. pēc īpaša lūguma kuru man lūdza ārpus otaku.lv rakstīšu ar garumzīmēm! ^^:

Jau kārtējo reizi braucu autobusā. Pārdomāju visu ko gan biju domājis un iedomājies par Melindu. Nemaz jau nu tik slika man viņa neliekas. Būtu jācenšas ar viņu kaut kā tā vairāk parunāt. Saule spīd vēl vairāk nekā jūlija vidū un stari spīdēja tieši man virsū.
-Pie velna...- es nodomāju un pārslēdzu dziesmu savā apacer mp 3 atskaņotājā.
Mana pietura. Autobusā mazajā lodziņā ar sarkanajiem burtiem bija rakstīts "Ūdens iela".Man jākāpj ārā.
Lēnām ejot pa kluso un šauro ieliņ kas bija saīsinātais ceļš uz mājām gandrīz vai aizmigu... Tad jau nav brīnums kāpēc atlikušajā dienas daļā skolā biju dabūjis piecus aizrādījumus no trim dažādām skolotājām, trīs piezīmes un atsēdējis vienu stundu direktores kabinetā dēļ miegošanās un neuzmanības tizlajās stundās. esmu jau pie mājas durvīm un lēnām atvēru tās. man par brīnumu ieraudzīju jau kaut kur šodien manītu jaku. sporta jaku. nometu somu un lēnām pagrūdu galvu aiz sienas un ieraudzīju...
-Sporta skolotājs? sūcas ar manu muteri? - diezko skaļi izklaiedzu to. pēkšņi viņu kaislīgais skūpsts apstājās, pusizģērbtā māte palūkojās uz mani un savā pūkaini rozā halātiņā "itkā" atgrūda savu jauno boijfriendu..
- klausies mīļais, tas vēl neko nenozīme. tikai dažas glāzes vīna un es mazliet apreibu un..-
-un tad tas bija tikai atvadu skūpsts. protams. tad tavas biksītes atkal kaut kur manā istabā un es tevi jau atkal ienīdīšu septiņas nedēļas no vietas! - attraucu un aizcirtu savas istabas durvis. vēl tikai dzirdēju kā sporta učuks kaut ko sacīja manai muterei:
- nu varbūt es tagad iešu?-
-nē, nē, tas ir tikai tāds sindroms viņam. viņš jau ir pieradis! ko tur uztraukties. nāc šurp!- bija nojaušams ka viņa atkal jau vilināja učuku sev klāt. sportiskais nūģis iepaticies manai muterei. cik jauki skan. Viola Monbēra Kuka. fui... brr.. tā. viss. tagad viņiem kādu stundu būs sekss un pēc nedēļas mutere man jau atkal sūdzēsies ka mans sporta skolotājs viņu būs pametis. [cenzēts]. es atvēru savas istabas logu, kā nekā tomēr dzīvoju pirmajā stāvā. paķēru no sava skapja veco mugursomu un iekrāmēju dažas klades rītdienas mācību stundām.
-arivederči māmū!- pavisam klusu un neizdvešot ne mazāko skaņu izlecu pa logu. pa savu iemīto taciņu devos uz Marko māju pusi.

Pēc dažu minūšu iešanas nonācu pie Marko mājas. dega tikai viņa istabs gaisma. liekas ka neviens nebija mājās. dznnnnn..... noskanēja manis piespiestais durvju zvans. un vēlreiz. un vēlreiz. durvis burtiski atsprāga vaļā.
-čav! ā, tas esi u Emir! - ietinies palagā ar diezgan nosvīdušu sejas izteiksmi man durvis atvēra Marko.-man šobrīt tik tiešām nav laika. redzu ka kaut kur taisies iet.- pēc 30 sekundžu klusēšanas viņš saprata ka es devos pie viņa.-nu klausies vecais, man šobrīd tik tiešām nav laika. zini.. nu saproti, ir mana mūža laimīgākā diena. he he! mani gaida augšā...- pēkšņi mūsu abu sarunu pārtrauca pazīstama balss. ielūkojos dziļāk durvīs. Marko aizžmiedza savas acis un turēja noslīdējušo palagu.
-Linda!!!????- es šokēts un redzot puskailu Lindu lūkojos uz Marko.
-Nu...- Marko nezināja kā to visu izskaidrot.
es papliķēju Marko pa plecu un novēlēju jauku naksniņu. pagriezos un devo prom. aiz manis aizcirtās durvis un es devos tālāk klaiņot pa tumšajām ieliņām un meklēt sev naktsmājas. par 10 latiem mani neviens nekur nepieņems. eh..
-es pat nezinu kur atrodos!- sev teicu un apsēdos uz ielas malas. biju pie kaut kādas mājas. lielas, baltas mājas kurā noteikti dzīvoja kāds bagāts cilvēks.
-Nah es vispār aizgāju. nē, tomēr labi ir. es neizturētu visu šo laiku kā mana māte ar psorta skolotaju.. brr.. pat iedomāties to nevaru! brrrrrr.... - sevi domās mierināju un ieraudzīju Melindu kas nāca caur sarkanajiem vārtiem kas norobežo manu rajonu kur es dzīvoju no nepazīstamā bagāto cilvēku rajona. Viņa acīmredzot mani pamanīja un apstājās tieši man priekšā.
-Ko tu te dari? - viņa jautāja.
-Tieši to pašu jautājumu es varētu uzdot tev! - atcirtu un tik tiešām domāju ko gan viņa šeit meklē.
Nothinga
Mazliet jocīgi, vienkāršota valoda, daži izteiksmes līdzekļi, kas tiek izmantoti tikai zīmējumos vai čatā, bet kopumā nemaz nav slikti. Nedaudz specifiski un ne pārāk litelāri korekti, tomēr arī šādi nešķiet tik ļauni.
īpatnējs stils, kas man nedaudz nepatīk, bet, ko var darīt, ja pamatā lasīts ir tikai tādi darbi, kas valodas ziņā ir krietnu līmeni augstāk par vienkaršrunu?
sižets varētu būt interesants. Nosaukums jau manī rada aizdomas par galveno varoni un meiteni, kas arī pie šīs aktegorijas būtu pieskaitāma.
Lai vai kā turpini - interesanti būs uzzināt cik tuvu patiesībai būs tas, ko turpinājumā domāju es.
Arfija
QUOTE(Nothinga @ Jun 25 2007, 21:15) *

Mazliet jocīgi, vienkāršota valoda, daži izteiksmes līdzekļi, kas tiek izmantoti tikai zīmējumos vai čatā, bet kopumā nemaz nav slikti. Nedaudz specifiski un ne pārāk litelāri korekti, tomēr arī šādi nešķiet tik ļauni.
īpatnējs stils, kas man nedaudz nepatīk, bet, ko var darīt, ja pamatā lasīts ir tikai tādi darbi, kas valodas ziņā ir krietnu līmeni augstāk par vienkaršrunu?
sižets varētu būt interesants. Nosaukums jau manī rada aizdomas par galveno varoni un meiteni, kas arī pie šīs aktegorijas būtu pieskaitāma.
Lai vai kā turpini - interesanti būs uzzināt cik tuvu patiesībai būs tas, ko turpinājumā domāju es.

mm.. liels paldies tev nothinga! happy.gif tu esi pirmais cilveeks no shiis anime paarnjemtaas vietas kursh uzskata ka mans darbs ir interesants un tomeer, lai cik jociigs buutu, ir lasaams! happy.gif milziigs tev paldies! *iedod pukjiit nothingai! * turpinaashu rakstiit jau pavisam, pavisam driiz! gaidi turpinaajumu. un par to tavu nojausmu, tad aj nemaldos tu jau zini nobeigumu. bet tas jau nekas. galvenais buus tas, kas notiks pa vidu! *iezibsnaas acis* ! biggrin.gif hehe. smile.gif happy.gif
Ayumi
Maybe sāksim rakstīt ar garumzīmēm? Būtu vieglāk un patīkamāk lasīt Tavu stāstu.
sabrina19
Turpinājumu! Turpinājumu! smile.gif smile.gif smile.gif smile.gif Un jā, ar garumzīmēm ir daudz labāk smile.gif
Arfija
ok tauta.. pavisam driiz, pavisam driiz! ^^ *iemirdzaas uguntinjas aciis*
Arfija
- vai redzi to māju tur?- ar galvas mājienies norādīdama uz balto māju, pie kuras vārtiņiem mēs sēdējām, Melinda vaicāja.
-nu, jā, a kas? - es pavisam nevīžīgi un garlaikots, censdamies izrādīt kaut mazāko cieņu un inetresi pavisma vienkārši un garlaicīgi atbildēju ar jautājumu.
negaidīdams neko īpašu no Melindas puses, viņa nostājās man tieši priekšā un pasniedza savu vāji bālajā ādas krāsā roku un teica- es te dzīvoju.-
pacēlu acis uz viņas seju un nesaprašanā un neaptverdams ko gan es daru pieņēmu viņas rokas sniedzienu. vairāk nebija vajadzīgi itin nekādi pierādījumi tam, ka viņa šeit patiešām dzīvo, kā vienīgi melni režģoto un nojaušamo melno jūgenstila veida vārtiņu atslēga un pašas graciozi baltās ar lielo dārzu un piebraucamo ceļu mājas atslēga. kad viņa diezgan ātri atslēdza vārtus un iegāja pa tiem iekšā es apstulbu un stāvēju kā autobusa pieturas stabs uz kura bija uzrakstīti autobusu nummuri un zemāk to iebraukšanas laiks pieturā. viņa nopūtās, gar viņas gurniem nokarājās atslēgas un viņas melnie bikšu stari pēkšņi sāka kustēties. viņa strauji tuvojās man, velreiz nopūtās, paķēra aiz rokas mani un vēlreiz nopūtās. mēs ātrā gaitā, bezmaz vai skrējām pie mājas. piebraucamais ceļš, kas bija izrotāts ar maziem, apaļu ziedu pušķīšiem varētu vilkties kādus 300 metrus, jo tik garu ceļu līdz mājai es vēl nekad nebiju redzējis. gandrīz vai gaismas ātrumā pagaisa visas domas par sliktajām attiecībām ar māti, par tās jauno romānu ar sporta skolotāju un manu aizbēgšanu no mājām. es aizmirsu, ka man uz pleciem atrodas soma ar rītdienas mācību stundu grāmatām. es lidinājos 6tajās debesīs. līdz septītajām bija jāpiepildās visām perversajām domām, kas saistījās ar šo noslēpumaino meiteni. ehh, jā. un tagad mēs atradāmies mājas parādes durvju priekšā. viņa fiksi atvēra durvis un iestūma mani iekšā.
-divplāksnis.- viņa norūca vilkdama nost savu melno jaciņu ar uzrkastu "star" pirms tam turpat pie drēbju pakaramā nomesdama savu mācību somu. es skatījos uz viņu neizprašanā.
-nu, ko tu stāvi?- viņa rūca virsū jau mazliet mierīgākā tonī. -ģērbies nost, jūties kā mājās un dari ko vēlies! - novilkusi savas kedas viņa čāpoja ar savu murgursomu, vismaz man tā likās, uz virtuves pusi. bija dzirdama kāda šķīvju šķindoņa. tad atskanēja viņas balss:
-ēdīsi?-
-j-jā! protams.- atdzīdams savu izsalkumu es atbildēju un beidzot novilku savu apavus. mugursomu atstāju turpat un mana jaka man vēl bija mugurā. plašības bija neizsakāmi milzīgas. kaut ko tādu es vēļ nemūžam nebiju redzējis. značit šī ir mana pirmā reize. ņjāaāa... lēnām kustējos uz, pēc manām domām, virtuves pusi. jā, es nebiju kļūdījies. tā bija virtuve. virtuve kura bija izmēros divreiz lielāka par manu istabu. gigantisks ledusskapis, milzīgs galds, kas pa gāzesplīti un vēļ pa rotājumiem uz grīdas. to vienkārši nav iespējams aprakstīt. tikai tagad es sāku aizdomāties par to, vai viņa būtu bagāta. pakratīju galvu un neticēju pats savām domām =, jo viņa izskatās pēc tāda paša līmeņa kā es, bet viņa dzīvoja tādā mājā par kuru daudzums tikai sapņoja un...
-piedod, bet es neko īpašu šobrīd nevēlos gatavot, tāpēc, vai būs vis sok ja es tev uzsmērēšu dažas šokolādes krēma maizītes?- pēkšņi manas domas pārtrauca viņas jau norimusī un meirīgi maigā balss.
-j-jā. protams.- mazliet apjucis un vēl joprojām neatguvies no visa šeit manītā un redzētā es kā jau vienmēr tizli atbildēju. apsēdos pie zaļi marmoretā galda kura krēsli bija pagari, kuru mieta galā atradās mīksts melns spilvens. viņa atradās man tieši pretī un smērēja ar rievotu nazi baltmaizi. uz tās atradās diezgan pabieza šokolādes krēma kārta.
-kafiju, tēju vai varbūt kakao?- viņa man piedāvāja ko dzeramu. man vēl neviens nekad nebija piedāvājis kakako.
-nē, paldies, gan jau būs labi.- es pieklājīgi atbildēju.
-nu, ceļiniek, tu vari gulēt manā istabā uz grīdas, blakusistabā, kas ir tukša viesiem vai arī šeit, viesistabā kur ir milzīgs platekrāna televizors ar mājas kinozāles piedevām un kaut kādu tēva porno izlasi. prtams ja vien tu neesi viens no tiem izņēmumiem, kas neskatās tos teletūbijus kurus parasti rāda pa tv1000 pēc 11 naktī!-
šī garā runa lika atplesties manai mutei.
-piever muti, savādāk mušas ielidos iekšā. nu vispār es tavā vietā izvēlētos gulēt vai nu manā istabā vai arī viesistabā, ja vēlies skatīties tos porņukus tad noteikti tev ir jāguļ viesistabā uz mazā dīvāniņa. -
es tajā visā klausījos un pamanīju ka ārā ir diezgan satumsis.
-ermm.. peidod par tādu jautājumu, bet kur ir tavi vecāki?-
-ha,- viņa nosmējās.- viņi ir londonā uz divām nedēļām. -
-bet, tas nekas, ka es šeit pēkšņi ierados?-
-nu vispār jau es tevi uz šejieni atvilku! -
-nu jā, bet...-
-neuztraucies, ja mani vecāki būtu mājās tad viņi būtu pārlaimīgi, ka pie manis kāds ir ieradies ciemos. tā jau man jau neviens nav draugs un atd mani pārenti vienmēr uztraucas, ka tik es nesāku pārdzīvot un tad man ir jāapmeklē latvijas labākie psihologi pie kurem man liek zīmēt savu pasausli kaut kādās tizlās smiltiņās. heh..-
es ar apbrīnu klausijos viņā un nolūkojos kā viņa pēc visa tā teiktā aizgāja piecu soļu attālumā no galda acīmredzot uzlikt vārīties ūdeni. tad viņa atnāca atpakaļ un uzdeva man jautājumu- no kurienes un kāpēc es atrados pie viņas mājas vārtiņiem tupot kā nelaimes čupiņa.
- nu redzi, -es atbildēju.- manai mātei tagad ir romāns ar mūsus porta skolotāju.-
viņa papleta acis un atspeisdamās uz galda uzlikdama uz tā savas rokas iepleta acis.
-ja?- pavisam pārsteigta viņa lūkojās manī. bija tik grūti tas viss notiekošais aptvermas, ka es tam neticēju, kā no vienas saskatīšanās trolejbusā un sēdēšanas vienā solā un pļāpāšanas vēstures stundā mēs esam nonākuši šeit viņas mājā sēžot un pļāpājot. tas viss biaj tik neaptverams un neaprakstāms, ka pārtraukt šo stāstu tieši šajā vietā būtu nežēlīgi un tāds nu reiz es esmu.


shis gabals, lai cik jociigi neliktos ir garlaiciigs! biggrin.gif driiz iebaaziishu naakamo teksta dalju! ^ ^
[and]: doubleposting is exciting! ^ ^
sabrina19
Jūūūū....ceru, ka nākamā daļa būs itin drīz...un nemaz tik garlaicīgi ar nebija. Pārsteidz Melindas garastāvokļa maiņas smile.gif
Arfija
- Kā tev ir paveicies!- viņa turpināja savu sakāmo un nelietīgi smīkņāja.
- Ūdens vārās..- es atspiedu savu galvu pret rokas delnu un atsutēju elkoni pret galdu un vienaldzīgi nopūtos.
- Da labi.. Kas tad tur tāds ir? Nu labi, romāns ar sporta skolotāju.. Pasaules gals? Manai muterei patīk sociālo zinību učuks. Nu, jā.. Bet viņa ar viņu nesalaiž. Nu, jā.. Ai.- viņa atmeta ar roku un devās uz maza skapīša pusi, kas atgādināja kādu mazu pieliekamo.
Viņa atvēra tā durvis, izņēma Nesquick ?! kakao un tad aizvēra. Tad viņas augums klumburēja uz to lielo ledusskapi, izņēma pienu un tad kaut ko dungodama pie sevis paņēma krūzīti ar kaut kādu ķēmu uz tās. Viņa iebērā tieši 3 vienādas tējkarotes kakao krūzē, atvēra piena paku, pasmaržoja to un tad ielēja to krūzē atstādama kādu centimetru vietas karstajam ūdenim. Tad Melinda paņēma krūzi, nāca piegalda un nolika to uz marmorētās virsmas.
Paņemdama krēslu, kas atradās otrā galda galā, pretī man, viņa to apgrieza un tad apsēdās. Ieslidināja divus pirkstus caur krūzes osiņu un aptvēra krūzi.
- Tātad, - viņa iesāka. - kur tu dzīvo un kad domā atgriezties pie mātes?-
- Ēm.. Es dzīvoju uz Ķeguma ielas 7.Man ar māti ir necils dzīvoklītis.. ēm.. atgriezties domāju nekad?-
- Kapēc?-
- Redzi, - es centos izdomāt, kā lai vieglāk apstāsta to, kas man tik ļoti nepatīk dzīvojot ar savu māti un kapēc man nav ne mazākās vēlmes tur atgriezties. - dzīvojot ar māti es vienmēr esmu atbildīgs par viņu un man pašam neatliek laika nedz mācībām, nedz brīvajam laikam. Tāpēc es mājas ierodos ap trijiem naktī, kad māte ir kārtējā pālī un tad mācos līdz agram rītam un guļu tikai pāris stundas. Man ir palaimējies, ka skola atrodas tikai dažas trolejbusa pieturas no manām mājām. Dažreiz sanāk pagulēt arī kādas 3 stundas. Man vienmēr ir jānovāc aiz viņas visas izdzertās pudeles un jāizslēdz TV. Tas ir nogurdinoši! Man labi, ja palaimējas, kad tieku pie kādas naudas no viņas, jo visu viņa nodzer. Krāju naudu, lai aizvestu viņu uz atskurbtuvi, bet tā maita jau negrib. Sakot, ka nebraukšot un ar varu viņu neviens uz turieni nedabūšot, blā, blā, blā. Es gribu normāli pabeigt skolu un atrast labu darbu, bet, ja turpināšu ar viņu dzīvot, man nekas no tā, ko esmu iecerējis nekad nespīdēs. Domāju tuvākajā laikā apmesties pie Marko un tad padzīvot tur. Atradīšu kādu haltūru kādā veikalā vai kaut kur citur. Būšu patstāvīgs un noteikti maksāšu īres maksu Marko mātei par to, ka izmitinās mani kādā istabā. Mācību gada beigas nav tālu un man ir jāuzlabo savas sekmes. Nu, gan jau iebrauci tajā visā, ko domāju.
Sekoja klusums. Kārtējais kakao strēbiens.
- Smagi..- Melinda sacīja un skatīdamās galda virsmā tā, itkā to visu iztēlotos. - bet, kur tad ir tēvs?- viņa palūkojās manī un tad savā krūzē, lai noskaidrotu, cik daudz kakao vēl atlicis.
- Tēvs? Es pat nezinu vai man tāds vispār ir bijis- iesmējos tā itkā to visu uztvertu kā tādu joku.
- Kapēc? Tēvs vienmēr ir. Nu, bioloģiskais jau noteikti. No kurienes tad tu rastos?- viņa piecēlās kājās izdzerdama pēdējo malciņu un tad palūkojās uz mani ar tādu sejas izteiksmi vēltikaipasaki,kanezinikārodasbērni.
- Tēvs, vismaz kā māte man sacīja, esot pametis mūs uzreiz pēc dzemdībām. Atstāja naudu un devās prom.-
- Skaidrs.. Un tad tava māte sāka dzert?-
- Nē.. Viņa dzēra jau pirms tam. Laikam tāpēc tēvs arī pameta mūs. Atstāja mani ar viņu. Brīnos, kāpēc viņai nav atņemtas mātes tiesības. Un uz tēvu es esmu daļēji dusmīgs. Viņš noteikti zināja, ka māte nebeigs dzert un tāpēc aizlaidās, atstādāms visu uzraudzību man.-
- Varbūt tik traki jau nemaz nav.. Varbūt viņš aizgāja cita iemesla dēļ? Bet ko gan es varu par to teikt? Nav jau mana dzīve!- pēc tam, kad Melinda bija nomazgājusi savu krūzīti un noslaucījusi to, salikusi pienu un kakao pa tiem atbilstošajām vietām un noklausījusies manu necilo stāstu, viņa paraustīja plecus un teica.
- Jā. Bet pietiks par mani. Kas ir ar tevi un taviem vecākiem?-
- Par mani?-
- Jā?!-
- Nūū...- viņa gari novilka. - Tici man, nekas tāds stāstāms kā tev man nav!-
Man notirpa roka. Iekārtojos ērtāk krēslā un sakrustoju rokas uz krūtīm un izaicinoši sacīju, - Stāsti, stāsti!- jo zināju, ka vairākums cilvēku pēc tādas frāzes sāk stāstīt savu biogrāfiju un sarunas aizvelkas uz kādām piecām stundām.
- Nu, pats uzprasījies!- Melinda atspiedās pret izlietnes malu, arī sakrustoja rokas uz krūtīm un tikpat izaicinoši man atbildēja. - Mani vecāki ir miljonāri, daudz ceļo un dodas prom, viņiem pieder kaut kāda firma un man viņi dabū visu, ko vien es vēlos!-
- Un?- es nepacietīgi gaidīju turpinājumu.
- Un kas? Tas arī ir viss!-
- Joko, vai?-
Viņa sataisīja ļoti nopietnu seju. - Tev tā izskatās?- Man sanāca rēka un es smējos vēderu turēdams. Viņa jocīgi uz mani skatījās un neizpratnē jautāja: - Par ko tu vari rēkt?-
Mani parāva vēl lielāka rēka un knapi caur smiekliem izmocīju: - Tava sejas izteiksme!- es smējos līdz asarām un pat situ ar plaukstu pret galdu. Tad arī Melinda iesmējās un pagāja man garām vēl tikai `netīšām` piebilstot, ka es esot muļķis.
- Izvēlējies, kur gulēsi?-
- Ēm..- es pārstāju smieties un nomierinājos. Mainīju savu sejas izteiksmi tikpat ātri cik Melinda iepriekš un sacīju: - Ja drīkstēti, jaunkundz, es vēlētos redzēt to viesu istabu!- vēl tikai nedaudz piemetinādams jocīgu akcentu.
Tad Melinda sāka smieties un kāpa augšā pa trepēm. - Seko man! Parādīšu tev gan to, gan manu istabu..-
Tā nu es viņai sekoju ar smaidu sejā un nespēju vien sagaidīt līdz ieraudzīšu Melindas istabu. Mani mocīja ziņkāre, kāda tā būs un vai mājas otrā pusē ir baseins. Man vienmēr ir licies, ka tādām lielām mājām pagalmā ir jābūt baseinam.Vai arī es kļūdos, bet kas to lai zin...
This is a "lo-fi" version of our main content. To view the full version with more information, formatting and images, please click here.
Invision Power Board © 2001-2024 Invision Power Services, Inc.