Help - Search - Members - Calendar
Full Version: Smaids
Anime forum > Anime > Fan fiction
Kikyou
Tā viš' ir. Ar rakstīšanu īpaši bieži nenodarbojos, bet laiku pa laikam patīk šo to uzcept.

Hmm...
1) Jā, būs turpinājums.
2) Pat ja tā varētu pašlaik likties, tas nebūs depresīvs darbs, un dies pasarg, tas nebūs mīlasstāsts. (Kas es kāds pedofils?!)
3) Lietas, kas pašlaik ir neskaidras (cerams), tiks paskaidrotas vēlākās nodaļās.
4) Es māku izmantot "daiļus" vārdus, bet varones personīgajās domās un dialogos es centos tos neizmantot. Sīks bērnelis drīzāk teiktu "mamma un tētis" nekā "vecāki", ne?
5) Es negarantēju, ka nebūs asinsizliešana.
6) Varones uzskati ar manējiem nesakrīt.

Nu, ko tur daudz. Raujam vaļā, ne?

---

1. nodaļa

Savādi, ne? Tikko tu beidz ticēt maģijai un brīnumiem, tava dzīve pēkšņi sāk iet vien ar ātrāk un ātrāk... Kamdēļ cilvēki noniecina tos, kuri tic brīnumiem? Protams... Jo viņi ir greizsirdīgi. Greizsirdīgi par to, ka šādi cilvēki ir pilnībā brīvi no realitātes.

"Kaut es varētu atgriezties tajā laikā, kad es vēl īsti nezināju, tieši kāda ir dzīve," es klusām pie sevis nočukstēju, kamēr es, sēžot uz kādas sākumskolas loga palodzes, vēroju kādu klasi, kura mācījās. Laimīgie maitas. Būtu es viņu vietā, nenīdētu par pāris mājasdarbiem. Citi noteikti nodomāja, ka esmu savāda, vai ne? Nepareizi. Viņi vairs mani nevar redzēt, jo es vairs neesmu starp dzīvajiem. Es nomiru pirms gada, satiksmes negadījumā.

Pēkšņi, kāda mundra balss iztraucēja manas domas. Skaņas avots bija kāds gaišmatains mazs puisēns ar sniegbaltiem spārniem uz viņa muguras. Eņģelis?

"Vai tu gribi atgriezties atpakaļ?" viņš jautāja ar platu smaidu uz sejas.
"...ne gluži," es atbildēju.
Viņa platais smaids izgaisa, un nu viņš izskatījās nedaudz norūpējies.
"Tiešām? Tu izskaties bēdīga, skatoties uz tiem bērniem!"
"Es t'teicu, ka nē! Lasies!" es viņam uzkliedzu, un pagriezu savu skatu atpakaļ uz klases telpu.

Puisēns apklusa. Visapkārt varēja dzirdēt tikai skolotājas un skolēnu balsis un laiku pa laikam vēju, kurš rotaļājās koku lapās.

"...Tas bija sāpīgi, ne? Tava mamma un tētis priecājās, kad tu nomiri..."
"Muļķības, e-" es aprāvos, jo pēkšņi visa pasaule kļuva miglaina. Asaras? Stulbums... Es pat nejūtos slikti, kāpēc?...
"Tu vairs neesi cilvēks. Tu vairs nevari noslēpt dusmas un asaras," viņš teica un tad nolaidās uz palodzes, notupās un skatījās man tieši acīs.
"Ei... Ko tu gribi visvairāk uz šīs pasaules?" viņš man jautāja, vēljoprojām skatoties man acīs ar viņa kristāldzidrajām zilajām acīm.
Un pēkšņi es zaudēju kontroli pār saviem vārdiem.
"Es... es gribu atriebties... pasaule... ir samaitāta..." es lēni izdvesu.
Puisēns uz brīdi apklusa, bet tad atkal atgriezās viņa smaids.
"Atriebība, ne? Lai iet. Es tev ļaušu atriebties," viņs teica un noglaudīja manu galvu. "Aizver acis."

Bez pārāk lielas domāšanas, es aizvēru acis.
Pēkšņi es sajutu patīkamu siltumu... Tad kaut kur atskanēja klusa, čukstoša dziesma kā mazs, vārgs svina zvārgulītis. Ak... Labākais sapnis kāds man jebkad ir bijis...

Kad es atkal atvēru acis, es jau biju pavisam citā vietā - vietā, kuru es nekad nebiju redzējusi.
Pēkšņi man aiz muguras atskanēja zvaniņu skaņa. Milzīgs, bet viegls cirvis, ar diviem zvārgulīšiem piestiprinātiem pie tā spala, nokrita no debesīm.

"Izmanto šo," puisēna balss atbalsojās manā galvā.
"...aha," es atbildēju, pacēlu cirvi, atbalstīju to pret savu plecu un devos prom. Man nebija ne jausmas, kas šī bija par vietu. Man nebija ne jausmas, uz kurieni es gāju.
Es zināju tikai vienu - viņš man deva iespēju, un tā man ir jāizmanto.

---

Komentāri un kritika būtu jauki. :3
xikes
Nice.. beidzot kaut kas interesants.
Šis būs viens no retajiem fanficiem, kam sekošu līdzi. smile.gif
Sākums, manuprāt, labs.
Gaidu turpinājumu! happy.gif
ReD_FoXy
Patiik, aizrauj, gribu turpinaajumu.

Tu nebeidz mani paarsteigt, Kikyou.
zenofex
Labi, bet tikai pirmajai reizei. Daži neveikli teikumi, daži vārdi kas bieži atkārtojas. Tomēr svaigas idejas, un tās, ietītas labā valodā, spēj darīt brīnumus.

Kaut gan pēc šī mazā gabaliņa man kaut kā ir aizdomas, ka tūlīņ viņa visus noslaktēs a la Dokuro-chan.
Kikyou
Varētu būt. Tas, ka atkārtojās vārdi, man ir vispār kautkas tāds, ar ko kārtīgi arī ikdienā jākaro. Arī stundās, pierakstot "saprotamā valodā" bieži ieraugu, ka vislaik iet vieni un tie paši vārdi. Centīšos nākamreiz pie tā piestrādāt.

Un nē, nenoslaktēs... Esmu jau esmu es slinks cilvēks, bet nejau TIK slinks. Man nemaz nav tik liels vārdu krājums, lai aprakstītu, kā viņa apvāc visu pasauli desmit sekundēs, neizmantojot vienus un tos pašus vārdus.
Pie tam, ja ir kaut vai daži cilvēki, kuriem šis darbs liekās interesants, es tak neiešu viņu izbojāt. Jācer, ka man pēkšņi neienāks prātā visu sasteigt un par 180 grādiem izmainīt stāsta gaitu.

Un Foxy, *es* tevi nebeidzu pārsteigt? Lai nu kurš to teiktu! Foxy-senpai! *klanās līdz zemei*
Visa iedvesma nāk galvenokārt no taviem darbiem, jo tā ir vienīgā literatūra, ko es lasu!
ReD_FoXy
QUOTE(Kikyou @ Oct 9 2006, 23:31) *


Un Foxy, *es* tevi nebeidzu pārsteigt? Lai nu kurš to teiktu! Foxy-senpai! *klanās līdz zemei*
Visa iedvesma nāk galvenokārt no taviem darbiem, jo tā ir vienīgā literatūra, ko es lasu!

*glump* eem, nu jaa, labi. Shodien prieksh tevis uzrakstiishu staastu. Tev.
jurc
Naa... lasot beigas tiešām šķiet ka piepildīsies zenofex teiktais, ka viņa visus noslaktēs ar to cirvi. Būtu jautri.
Fan fiction nelasu vispār, bet šis izsklausās interesants, gaidu nākamo volumi.

Es ceru ka stāsts turpināsies arī pēc tā, kad viņa visus būs noslaktējusi... apkārt pamestas pilsētas, tuksnesis, šur tur klaiņo pāris izdzīvojušie... mmmm...
Dead Star
Hmm nu kai lai saka - tik tieshaam interesanti happy.gif Patika taa ideja *ja to,protams, vareetu saukt par ideju..ceru,ka jaa* par mirusho,aizvainoto,vecaaku nemiileeto,atriebiibas alsktosho meiteni. Jaa,jaa gaidu turpinaajumu ... *lasot to pirmo nodalu radaas kaut kaada automaatiska veelme to redzeet uzziimeetu..nez ar liekas,ka buutu skaisti ^^ *
jurc
QUOTE(Dead Star @ Oct 10 2006, 19:18) *

. *lasot to pirmo nodalu radaas kaut kaada automaatiska veelme to redzeet uzziimeetu..nez ar liekas,ka buutu skaisti ^^ *

kas zin... varbūt kādreiz ko tādu ari varēs sagaidīt. Priekš kikyou tas nebūtu sarežģīti, tik tas slinkums.... :/
Kikyou
Mm, ne jau slinkums ir lielākā problēma. Lielākā problēma ir izdabūt visu no galvas uz papīra. Rakstot man galvā ir krāsas un kustība, bet nav detaļu. Bet, ja uznāks... Ai nu, dzīvos - redzēs. XD

Un pēc nedaudz vairāk kā mēneša pārtraukuma, beidzot ir uzsviestotarakstīta otrā nodaļa.

---

2. nodaļa

Attālinoties no vietas, kurā es atguvu samaņu, kļuva ar vien aukstāks, līdz vienā brīdī pat varēja saskatīt spožas sniegpārsliņas, kas graciozi lidoja lejā no gaiši violetām ziemas rīta debesīm.

Tikko es apstājos, pie cirvja piesietie zvārgulīši izdvesa vārgu skaņu
"Nez... Uz kuru pusi lai iet?..." es skaļi nodomāju.
"Tam tak nav nozīme, ne? Kaut kur jau tu agrāk vai vēlāk nonāksi. Ej kur deguns rāda," puisēna rotaļīgā balss skanēja man galvā.
"...Re kā," vienaldzība atgriezās manās acīs un es devos tālāk. Atmiņas, sastingušu attēlu veidolā, brīvi lidoja pa manām domām. Priecīgas atmiņas... Sāpīgas atmiņas... Un, lielākoties, vientuļas atmiņas. Cilvēku sejas... Viņu smaidi... Jā, tie paši viltotie smaidi, ar kuriem viņi mētājās pa labi un pa kreisi. Protams, šādas lietas nenāk vienas. Viltoti smaidi. Viltota līdzjūtība. Viltotas jūtas... Kas paliek tad, kad viņi noņem to skaisto masku ar uzstiepto smaidu? Tieši tā. Viena sasodīti neglīta pasaule.

"Eu... Eu tuuuu... Ko tik domīga?" zēna balss iztraucēja manas domas.
"A vai nav vienalga?"
Viņš klusi pasmīnēja.
"Ja man būtu vienalga, es tak neprasītu, ne?"
Neko neatbildot, es turpināju savu ceļu. Ja es nedomāšu par to, kur es eju, Dievs vien zin' kur nonākšu.

"...Ak jā," es beidzot izdvesu. "Kāpēc es tevi varu dzirdēt?"
"Hehehehehe, gribi gan zināt, ne? Ja pateikšu, nebūs vairs inčīgi!"
Viegli nopūsdamās es paņēmu cirvi otrā rokā un pārliku to pār plecu.
"T-... Nē, aizmirsti. Muļķa sīcis..."

Pēkšņi es sniegā pamanīju mazmazītiņus pēdu nospiedumus. Es uzmanīgi sekoju taciņai, kuru tie bija izveidojuši un drīz vien arī varēju dzirdēt balsis, sīciņas, augstas bet tīras kā zvanu skaņa. Beidzot es varēju saredzēt šo dzidro balsu īpašniekus. Es noliecos pie lielas kupenas.
...Un te nu es biju, pilnībā apstulbusi, vēroju viņus no attāluma.
"...Tie tak ir..."
Tās bija manas vecās, labās spēļmantas. Tās lēkāja, dejoja un priecīgi spēlējās sniegā. Es mēģināju saklausīt, viņu vārdus, bet manas domas nomāca visas apkārtējās skaņas. Sena atmiņa uzpeldēja manās domās.

"Mammu! Čitā ne!!! Eš viņus visus mīlu!!!" es spiedzu, pieķērusies savas mātes kājai. Manas acis bija pilnas sāļu asaru. Viņa lika maisā manas vecās rotaļlietas.
"Nemuļķojies, zaķīt," viņa teica un noglaudīja manu galvu. "Paskat, paskat! Tev vēl paliks Lācītis! Tu tak nevari ar tik daudz mantiņām vienlaicīgi spēlēties. Padomā cik daudz prieku pārējās mantiņas atnesīs bezpajumtnieku bērniem!"
"B... Bet... Es pa-... patie-... mī-... lu-... !!!" es izstostīju, mēģinot apturēt savas asaras, kam sekoja skaļš brēciens no sirds dziļumiem, ar asaru plūdiem. Man sāka trūkt elpa. Es mēģināju ieelpot, bet man tas neizdevās. No elpas trūkuma, es nokritu uz saviem sāniem, uz grīdas.
"Maijuk? Beidz m-... Maija?? MAIJA!?!?!..."
Un tie arī bija pēdējie vārdi, kurus es dzirdēju pirms zaudēju samaņu. Kad atmodos, blakus zem segas atradās pēdējais 'izdzīvojušais' draugs, Lācis. Visi pārējie atradās ārpus mājas, miskastē... Ironiski, vai ne? Pat tik sen atpakaļ viss, ko vecāki darīja "manā labā", man sagādāja tikai sāpes.

Tā bija pati pirmā reize, kad man uznāca šāda lēkme. Vecāki sauca vairākus ārstus, no kuriem ne viens pats ārsts nezināja, kas man kaiš. Vienu gan zināja viņi visi - tam tā nevajadzētu būt.

Man uz sejas parādījās viegls smaids, skatoties kā mani vecie, labie draugi tik priecīgi pavada laiku.
"...Man prieks... Man prieks, ka vismaz viens no mums ir laimīgs. Veiksmi..." es nočukstēju, piecēlos un notīrīju sniegu no kājām. Es pagriezos pa labi un jau atkal turpināju savu ceļu. Es negribēju, lai viņi mani pamana. Viņiem par mani ir jāaizmirst. Par mani, un sāpīgām atmiņām, kas ar to saistītas.
Dead Star
Yayyy~ turpinājums... happy.gif
Man noteikti patīk.Mierīgā atmosfēra man šo darbu padara vēl jo vairāk lasāmu.
"Inčīgi" un "euu tuu" ,manuprāt,mazliet neiederās uz kopējā fona,bet ne es būtu autore,tā ka Kikyou tieši otrādāk liekas,bet tas it nemaz nemaina manu vērtējumu šim darbam,kā interesantam un turpināšanas vērtam.
Kikyou
Ticu, ka neiederās. Bet man nepatīk pārlieku izdaiļot dialogus. Tas nākotnes cilvēkiem rada maldīgu iespaidu par laiku, kurā dzīvojam. Zinu jau zinu, atkal pārāk tālu esmu aizdomājusies - nav jau tā, ka nākotnes cilvēki baigi skrietu lasīt, ko visādi tur idioti sarakstījuši, bet fakts paliek fakts.

Es, piemēram, neticu, ka senos laikos cilvēki visās dzīves situācijās runāja formāli, kā mums nereti mēģina ieskaidrot. Kurš izklausās dabīgāk - "O, Laimdota, daiļā roze, ienes spodrību lopiņu dzīvēs" vai "Eu, Laimdot', ej izmēz kūti"?
Tāpat no sīkā tu drīzāk sagaidītu "inčīgi" nevis "interesanti", jo, cik es esmu pamanījusi, bērniem ir tendence izvairīties no gariem vārdiem. :B

Protams, visdrīzāk es atkal kļūdos. Bet tā nu reiz man liekās. =w=
jurc
Lasot otro daļu, nāca atmiņā Mushishi apkārtne. smile.gif Patikami.

Par tām mantiņām? Tā ir daļa no tavas dzīves patiesības vai izdomāts? Kaut kā lasot, nepameta doma, ka tas tā arī ir bijis, bet šaubos, ka tava māte bija tik ļauna o.o
Kikyou
Nep. Kaut gan manai mammai ir ārā mešanas mānija (turpat vai "viss, kas par gadu vecāks, ĀRĀ!"), nekas tamlīdzīgs nav gadījies.
Vai tad tik dabīgi uzrakstīts? XD
Candyhunter
Ir dabīgi, ir! Pagaidām no šeit lasītajiem rakstudarbiem, tavi ir visdzīvīgākie un nepiespiestākie - nav pie kā piesieties. Ikee! :3
This is a "lo-fi" version of our main content. To view the full version with more information, formatting and images, please click here.
Invision Power Board © 2001-2024 Invision Power Services, Inc.