Bija iestājies vēls rudens. Lapas caur vēja rokām tika trimdītas, rautas uz visām pusēm. Tās virpuļoja uz riņķi, te apstājās, te atkal griezās pa vējam. Un neviens tās neapturēja..
Tur, uz tā tālākā, dziļākajā parka stūrī, uz tā soliņa, sēdēju es – ar šalli un melno bereti, pusgarajos svārkos un saviem šņorzābakiem. Lai gan biju saģērbusies silti, man bija auksti. Iekšēji..
Tā nu man pie kājām krita entās rudenīgo nokrāsu lapas.
Mans vārds – Eiza..



(Iesākumama pamaz, toties tas ir labs veids, kā uzkurināt emocijas un gaidīt turpinājumu )

uztaisi veel ilustraaciju, tad buus vnk ideaali...

varbūt, bet slinkums, turklāt var arī neizdoties tāds, kādu esmu to iedomājusies

un talāk turpinu. (starp citu, esmu jau daudz tālāk XDD)

***

Šodien bija vēsāks.. Jā, varēja sajust rudeni – visburtiskākajā nozīmē. Vējš ik pa laikam izbrauca cauri maniem matiem. Parasti, dodamies no rīta tik agri, bija kaut pāris cilvēku. Šodien to nebija nemaz. Es sajutos tā, itkā es būtu vienīgā uz šīs pasaules. Un man gribējās paildzināt šo brīdi..
„Tikai esot viens, tu apjēdz, cik dzīve patiesībā ir rūgta. Kā ikdienā ikviens kaut kā „iekož”. „ atceros Zeka teikto..
Viņš neilgi pirms laika cieta cīņā.
Viņš bija vienīgais, kuram patiesi uzticējos un zināju, ka viņš vienmēr būs man blakus un atbalstīs.
Tovakar, es nevarēju viņu apturēt. Viņa acīs bija kaut kas neatpazīstams. Man palika bail, taču, ieraugot bailes manās acīs, viņš „sasala” un pretinieks iedūra dunci viņam vēderā. Un tad viņš saļima. „Lielais dūrējs” aizmuka ar savu otro sabiedroto, taču es saļimu uz ceļiem blakus Zekam. Es maigi pacēlu viņa galvu, atbalstīju pret sevi. Pār vaigiem izdedzinātajos asaru ceļos,asaras lija nepārtraukti. Es vienkārši negirbēju viņu zaudēt. Tik vienkārši..
Bet dzīvei patīk spēlēties, izlikt grūtības, lai mēs pieaugtu..
Bet vēl joprojām nevaru noticēt, ka jau pusgads pagājis.
Piedod..

shitaa turpini un uzrakstiisi graamatu...

jā, protams, pēc gada
man pat negfribās postot turpinājumu pa ātru būs viss, lai gan jau 4ras nodaļas uz priekšu ir uzrakstītas

neposto.... uzraksti un paardod kaa graamatu...

nē, vajag viedokli

un es turpinu, jau tagad.

***

Atveru acis un gaisma mani apžilbināja. Vakardien mācoties, laikam aizmigu.
Jā, dzīvoju viena, kojās. Pārsvarā ar nevienu nekontaktējos. Mācos un strādāju. Vakardien priekšniece mūs nostrādināja kā lopus. Šodien jau pienākusi sestdiena. Visi kojieši devās pie ģiemenēm, bet es.. Es kā rēgs pa garajiem gaiteņiem klīdīšu. Klusi, klusi..
Uztaisīju kafiju un jutos tik nogurusi, ka pat pēc kafijas, man nāca miegs. Tādēļ izlēmu nedaudz apgulties.
Sapnī, man likās, ka redzēju Zeku..
Atceros, kā toreiz, tajā tālajā vasarā mēs devāmies izbraukumā. Paķērām svarīgāko un stopējām. Aizstopējām līdz pat Polijai. Kaut kādai mazpilsētai, neatceros nosaukumu. Toties emocijas – neaprakstāmas. Jā, un poļi ir draudzīgi.
Man patika, ka mēs ar Zeku bijām kā draugi un abi sapratām, ka tā arī ir vislabāk. Savādāk jau laikam arī nemaz nevarēja.
Toties mūsu draudzība bija īpaša. Mēs mācējām saprasties tikai ar mīmikām, un arī domāšana mums bija līdzīga. Daži mūs pat dēvēja par māsu un brāli. Jā, mums bija pat vienāda acu un matu krāsa.
Daļēji, laikam, arī tādēļ man viņa pietrūkst. Liekas, man puse ir norauta. Viņš vienmēr bija blakus. Kad vēl dzīvoju savā ģimenē, es varēju ar asarām acīs skriet pie viņa. Viņš neko man nepārmeta. Un es viņam arī nē. Tikai viņam dzīvē bija vairāk paveicies.
Es ar savu māti ļoti bieži strīdējos. Viņai nekad nekas nepatika. Ne ko es daru, ko domāju. Viņa mani necienīja. Brīžiem pat viņa sevi nekontrolēja, līdz ar to, mani iekaustīja. Arīnaudas mums nekad nebija daudz.
Toties Zekam.. Zekam bija gan tēvs, gan māte. Mīloši. Gādīgi. Cienoši. Viņi pat lūdza viņam palikt mājās, nevis doties man līdzi – plašajā pasaulē. Turklāt viņa ģimenei nekad nekas nepietrūka. Bet viņš devās kopā ar mani. Un vecāki to pieņēma. Gluži kā kaut ko pašsaprotamu.
Un tas mums nemaz netraucēja. Draugi mēs jau bijām kopš ceturtās klases. Kā nekā bijām klases outsaideri. Nu tādus vismaz mūs redzēja citi bērni. Un kas par to ? Mums abiem bija labi..

***

Pamodos tikai nākošajā dienā. Šodien gribējāš iziet tautā, turklāt man šodien bija jāapmeklē mākslas skola.
Šodien spīdēja saule. Es atvēru lielās, smagnējās mākslas skolas durvis un devos iekšā. Tur jau sēdēja gados vecā dežurante. Vienmēr ar kopā sasietiem matiem un mirdzumu acīs, laimīgā. Apsveicinājos, un laikam pašai nemanot uzsmaidīju.
- Eiza! – viņa sauca nopakaļus.
Es apgriezos pret viņu.
- Tev ir jauks smaids, smaidi beižāk. – viņa pasmaidīja.
Nezinu kādēļ, bet es pasmaidīju vēl platāk. Jā, un smaids laikam nebija nozudis no sejas arī tad, kad ienācu klasē, jo visi tik dīvaini mani uzlūkoja. Es paliku nopietnāka.
Pēc pāris minūtem ieradās arī skolotāja. Smaidīga, cerīga, tāda kāda viņa ir vienmēr. Viņa izsauca visus un pārbaudīja vai visi ir uz vietas. Es palūkojos laukā pa logu. Tik skaists skats nebija redzēts sen jau., bet varbūt tikai šodien man gribējās redzēt ko skaistu..
Bērzs pretīlogam bija vientuļs, puskails un ar norkāsu. To rudenīgo.
Atceros sarunu ar Zeku.
- tev nepiestāv būt nopietnai. – viņs teica
- Kā ? – es biju izbrīnīta
- Jo, kad smaida, pasaule ir redzama daudz košāk – viņš pasmaidīja

- Eiza Keilāne! – skolotāja paceltā tonī teica.
Es attapos tikai tad, kad viņa jau stāvēja man blakus.
- Vai tad tevi tā vairs nesauc ? – viņa skatījās uz mani
- Nē, atvainojos. Šeit.. – es noliecu galvu. Jutos vainīga par to, ka nedaudz pakavējos atmiņās par Zeku.
- Pietiks sapņot! – un viņa turpināja saukt pārējos. Līdz brīdim, kad kaut kur starp beigām, cauri durvīm iebrāzās kāds. Es pacēlu galvu, un manas acis iepletās..
- Starp skolotāju un `kādu` norisinājās attaisnošanās dialogs.
- Un kāds ir tavs vārds ? – skolotāja vaicāja.
- Deks. – viņš elsojot noteica.
Viņs palūkojās uz mani, novēršoties no skolotājas, un es pamatīgi pamulsu. Es vienkārši nezināju, ko domāt.
Pēc mākslas skolas es kā vienmēr devos uz parku. Man tur patika. Tur reti, kad bija vēl kāds, reti kad kāds traucēja. Turklā™ varēja mioerīgi atpūsties un pavērot kā cilvēki skrien pakaļ laikam. Es apsēdos uz soliņa un aizdomājos. Jau atkal.
Man laikam tiešām bija smagi zaudēt Zeku. Nedēļu pēc viņa nāves es vēl joprojām raudāju. Manas acis bija sarkanas, neizgulētas un piepampušas. Nezināju, ko tālāk odmāt, ko darīt. Bez viņa, cilvēka, kam tik ļoti uzticējos, kas man tik ļoti daudz nozīmēja. Un tagad viņa tā vienkārši nav..
Zeka vecāki man palīdzēja saņemties kaut nedaudz. Arī viņiem bija smagi. Un lūk, nu jau pusgads, kā viena cenšos tikt galā ar savām problēmām, bez Zeka. Lai gan, kas tās par problēmām. Vienkārš sakot, man tādas nav, tikai tas, ka vairāk nav man Zeka.
Un mani kaut kas pēkšņi pārtrauca. Kamēr atceļoju atpakaļ no domu pasaules, pamanīju to pašu puisi, kurš iebrāzās stundas sākumā. Deks – viņu sauca. Jā, viņš bija ļoti līddzīgs Zekam. Likās, ka tas ir viņs.
- Sveika – viņs pastiepa roku
- Sveiks – atcirtu
Viņa sejā vairs nebija smaids. Kādu brīdi mēs tā sēdējā klusēdami.
- Ko tu te sēdi viena ? –
- Neesmu viena jau.. –
- Varbūt tu varētu būt draudzīgāka –
- Piedod – es sarosījos – es te domāju parasti, un te ir skaisti.. –
- Jā, šeit ir skaisti.. – viņš palūkojās apkārt.
- Varbūt tu vēlies aiziet iedzert tēju ? Ārā ir pavēss.. –
Kaut kas mani aicināja. Es piecēlos.
Biju jau iztukšojusi pus krūzi.
- Sekosi ? –
Centos saprast, ko viņš ar to bija domājis. Viņs piecēlās un gāja uz izeju. Man nekas cits neatlika, kā tikai sekot.
Mēs nonācam līdz augstai ēkai. Viņš tajā iegāja iekšā pa nedaudz pavērtajām durvīm. Mēs kāpām līdz pašāi augšai un nonācām uz jumta. Pavērās tiešām skaists skats. Vienā pusē varēja redzēt gan mežus tuvējos, gan upi, bet otrā pusē bija rosīgā pilsēta ar augstajām ēkām un jūgendstila ēkām.

stasts ir interesants,bet vajadzētu saņemties un uzrakstīt garākus gabalus.Labāk lasīt vienu garu, nekā divus īsus

tur es piekrītu es pacentīšos, ļoti :>

***

Viņš apsēdās uz malas un palūkojās apkārt. Tad uz mani.
- Tev te patīk. –
Man tur tiešām patika. Tas mani nedaudz iebiedēja. Apsēdos blakus viņam. Manas acis laikam ziņoja par nesaprašanu, jo viņš turpināja.
- Tu tici atdzimšanai ? Protams, ka tici, - viņs skatījās tālumā – tevi noteikti sabiedēja līdzība – viņs pasmaidīja – bet te nu es esmu. -
Es apkritu viņam ap kaklu. Es raudāju laimes asaras. Likās, itkā tā būtu mana dzimšanas diena piecu gadu vecumā, kad mamma man uzdāvināja to ko es tik ļoti vēlējos – grāmatu. Šī atklāsme arī bija kā dāvana, tikai es nezināju vai ticēt..
- Hei, nav taču tik traki ? – viņs mani uzlūkoja.
- Nē, nav. Es, taču laimīga esmu! – es viņam uzsmaidīju. Jutos neizsakāmi atvieglota. Pēc kāda laiciņa biju jau nedaudz mierīgāka.
- Bet.. – es lūkojos uz viņu.
- Redzi, to nemaz nevar tā izskaidrot. Tovakar es tikai atceros to, cik ļoti tu pārdzīvoji. Es to visu redzēju, arī nedēļas pēc tam. Un pēc kāda laika, es jau atrados atkal uz zemes. Tā arī pats nevaru saprast – kā un kapēc. Es vismaz ceru, ka uz ilgu laiku būšu šeit, jo tad tu smaidīsi –
- Protams – es iesmējos
- Pietrūka tevis –
- Man arī.. –

***

Vēlāk mēs jau bijām pie viņa. Kalām nākotnes plānus. Mēs daudz smējāmies un jokojām. Bija jautri.
Viņs palika nopietns.
- Tev vajadzētu apciemot savu māti. – viņs to noteica ar nopietnu sejas izteiksmi.
- Kapēc ? –
- Notici man! Vēlāk tu to varētu nožēlot. –
Es nesapratu par ko viņš runā, taču es piekritu.
- Labi, bet tagad jāiet gulēt –
Pēc kāda laiciņa gultas jau bija uzklātas un gaisma bija izslēgta.
- Eiza – pusbalsī
- Jā ? –
- Tev nav bail ? –
- No kā ? –
- No nāves –
- Nezinu.. Vai mēs tagad nevarētu iet gulēt ? –
- Labi –
- Un ja nu tu zinātu kad un kā ? – viņš nerimās
- Kā to saprast ? –
- Nē, neko. Arlabunakti – viņš aizgriezās uz otru pusi
- Nu labi.. –
Iestājās klusums.
Šodien laukā bija drūms laiks. Arī Zeks nebija istabā. Saģērbos un domāju, ko šodien darīt. Es smagi nopūtos, un tieši tajā brīdī pa durvīm iebrāzās Zeks.
- Savāc svarīgāko un atver logu – viņs kliedza, turēdams durvis
- Ātri! – saprasdams, ka es neko nedaru, viņs atkārtoja.
Es steigšus paķēru kaut kādu somu, paķēru pāris drēbes un atvēru logu, un tur es stāvēju. Tad es sajutu triecieno no mugurpuses un nākošajā brīdī es jau lidoju (Jā, lidoju!) kopā ar Zeku. Viņš mani turēja. Pagāja kāds laiciņš kamēr es visu to aptvēru.
Mēs nolaidāmies uz kāda tālāka jumta.
- Es gaidu paskaidrojumus! – noteicu es.
- Apsēdies! –
- Runā, taču! – es biju nikna – Ko tas viss nozīmē ? –
- Nomierinies! – viņš man uzkliedza – Es pats īsti neko vēl neesmu sapratis. Vēlāk varbūt viss būs skaidrāks un tad.. –
- Vēlāk ? Man vajag tagad, kaut nedaudz - es pamazām norimos
- Labi. Es runāšu skaidru valodu – viņš apsēdās man blakus
- Es klausos! – biju nepacietīga
- Redzi, es nemaz neeksistēju. –
- Kā tas ir – neeksistē ? –
- Es taču esmu beigts! –
- Tu biji. Tagad tu esi atpakaļ. –
- Nē! Citi mani neredz.. –
- Tu gribi teikt, ka pārējie domā, ka tu esi miris ? –
- Jā! –
- Bet kā ? ... Un es tevi redzu vienīgā ? –
- Jā! –
- Kā tas ir iespējams ? –
- Nezinu.. –
- Kā tu vari nezināt ? –
- Es nezinu! – viņš kliedza – Es pats neko nesaprotu. – viņa acīs nedaudz mirdzēja.
- Pieod.. - es apsēdos viņam tuvāk un pieglaudos.
- Laiks ies un mēs uzzināsim. – es noteicu.
- NĒ! Mēs nedrīktam vēlāk uzzināt, tas ir jāuzzin tagad! –
- Kapēc ? –
- Ir jāuzzin.. – likās, ka viņš kaut ko slēpj.
- Un cik ilgi mums te vēl vaidzēs uzturēties ? –
- Uz jumta pāris stundas, vēlāk vakarā noīrēsim viesnīcas nummuru. –
- Un nauda ? –
- Izdomāsim. Kā jau parasti.. –
Pirmais strīds. Pēc šīs sarunas mēs katrs aizgājām uz savu pusi un nerunājām līdz brīdim, kad viņs ierunājās..
- Mums jādodas. Saule jau riet. –
Viņs pienāca man klāt un apķēra mani, tad mēs pacēlāmies. Pēc pāris minūtēm mēs jau atradāmies pie kādas ēkas..

aa jaa.. paskat tik "- Un kāds ir tavs vārds ? – skolotāja vaicāja.
- Deks. – viņš elsojot noteica." (redzeeja tachu)
bet peec tam
"Nē! Citi mani neredz.. –" (tagad neredz... hmmm.... )

taa kljuuda vai speciaali!?

jā

jaa kas!?

speciāli

tad labi... nevaru sagaidiit turpinaajumu....

nez, bet kautka nereāli likās Eizas reakcija uz to ka Deks paziņoja ka viņs ir viņas mirušais draugs. Pārāk ātri noticēja.

nu viņa ir tāda turklā, tas viņai atmaksāsies (phē, pa daudz jau pateicu )

sākums nedaudz atgādina sushi garadarbu, bet viss pārējais tīri tā nekas. ka tik nav vampīru, līdz tam brīdim viss kārtībā. pārāk daudzos jau. gabaliņu lielums mani pilnībā apmierina. ja visi citi tik īsi rakstītu, tad es varētu vairāk piesieties, jo nogurdina tāda gara lasīšana.
deks... tāds jocīgs vārds, bet nesaprotu - vārds, uzvārds tāc anglisks, tiešām viņi no latvijas? ja jau stopēja līdz polijai...

neesmu lasījusi :/ nē, vampīru nav. Tādas lietas ļoti neaizrauj, un, man liekas, ka tādas parādības nemaz nemācētu pasniegt ar vārdiem.
Jā, Deks ir jocīgs. Mna vienkārši pietrūka cilvēka saprāta, lai izdomātu ko daudz sakarīgāku
Drīkst es teikšu, ka viņi nav no Latvijas ? Viņi ir no kaut kurienes, kas nepastāv. Varbūt gara darba beigās izdomāšu kā sauc to valsti XD

Mēs noīrējām nummuru, paēdām un devāmies gulēt. Zeks gulēja uz dīvāna, toties es nevarēju aizmigt. Trijos naktī es vēl biju augšā, pussēdus.
Nekas jau traks šodien itkā nebija noticis, bet tomēr, likās dīvaini, ka Zeks kaut ko slēpj no manis, dod vispārīgus paskaidrojumus. Varbūt šoreiz es jutos nedaudz vilusies.
Man gribējās pastaigāties. Es klusi sģērbos, tā, lai Zeks nepamanītu. Devos cauri vestibilam un iztraucos pa durvīm tā, itkā kāds man sekotu. Par brīnumu, lai arī smidiznāja, bija silts. Bet mani tas neuztrauca.
Tā nu es gāju starp šaurām ieliņām un nonācu līdz kārtējam pilsētas parkam. Zem liela ozola atradās soliņš, izskatījās pasauss. Apsēdos uz tā un izbaudīju mirkli. Aizvēru acis un atliecu galvu, bet tad izdzirdēju kādu mani uzrunājam.
- Ko tu te dari ? - svešinieks jautāja. Viņšatradāš aiz koka.
Centos būt piesardzīga - Un tu būtu ? .. -
- Esmu. - mirkli vēlāk viņš jau bija blakus man, uz soliņa, - esmu Nords. -
- Kā.. - es apklusu.
- Es esmu kaut kas līdzīgs labajam gariņam - viņš saprasdams, kā es reaģēju, nedaudz pasmaidīja. Tas mani neiedrošināja.
- Tu nemaz neizskaties pēc tāda -
Tiešām, viņš bija garš un kalsns. Plašķis viņam arī bija. Bet vislabāk atmiņā palika acu krāsa - tāda pelēka, neredzēta.
- Izskats var būt maldīgs -
- Varbūt.. - neko vairāk nevarēju pateikt.
- Tu tā arī neatbildēji - viņš gaidīja atbildi
Es apmulsu - Un tu ? - pirmais, kas ienāca prātā
- Pāga! Es pirmais jautāju - viņš piemiedza ar aci vai arī man tikai izlikās.
- Nepazīstu tevi.. - noradoši.
- Bet tomēr.. - viņš nerimās
- Iznācu paelpot svaigu gaisu! -
Viņš atbalstīja zodu - Jā, to es redzu. bet ja godīgi, Eiza ? -
- Kā tu zināji manu vārdu ? - es burtiski atlecu no viņa.
- Es nekožu. Ko tu baidies ? - viņs pasmējās par mani, - visi zin tavu vārdu. Nu tādi kā es. -
- Kas būtu visi ? - es nesapratu
- Nu kā, visi pārdabisko spēku īpašnieki. -
Kādu brīdi es klusēju - Un tavs vārds bija ? -
- Niks -
- Prieks iepazīties - es noteicu. Šis cilvēks izklausījās drošs.
- Pareizi izdarīji, ka aizbēgi no Zeka - viņs atbildēja
- Ko ? -
- Nu viņs arī ir viens no mums. - viņš to teica tik mierīgi, tikā tas notiktu katru dienu, - viņs nav tev neko teicis ? -
- Ko tieši ? - es gribēju zināt visu.
- Viņš tev nav neko teicis. - viņs tikai noteica.
- Bet, kas viņam būtu bijis jāsaka man ? - šoreiz es nerimos
- Nu, sāksim ar to, ka esam brāļi, - viņš paskatījās uz mani un turpināja, - tu `pārdabisko veču` pasaulē esi pazīstama ikvienam, kas zin leģendu par Eizu. Zeks vislaik ir centies iegūt tavu uzticību, lai vēlāk varētu tevi nokillot. Jā, un es esmu labais, kā jau mineju.. Man tevi būtu jāaizved līdz vienai vietai, kur tu būtu drošībā kādu brīdi, un tad mūsu Zeku vaidzētu sagūstīt. Bet lieta tāda, ka viņš ir uzsācis pats savu `biznesu`, kur ir iesaistīti citi, kas atrodās pavisam citā dimensijā. Un to var atvērt tikai ar tavu spēku, ko tev var atņemt tev tikai nomirstot nedabiskā nāvē - tas ir - nogalināt. -
- Un, kur man drošība, ka tu man nemelo ? -
- Es izskatos pēc tāda, kas varētu melot tev ? -
Es vēlreiz viņu nopētīju - Nē, bet man visa šī ir gana tādēļ es eju prom, bet tu paliec šeit. - es piecēlos
- Nu pagaidi! - viņs kliedza, - Tu nevari tik vienkārši tā aiziet.. -
- Varu. Esmu taču Eiza.. -
Viņš pieskrēja man priekšā un neļāva soļot tālāk.
- Tev jānāk - viņš noteica
- Labi, es iešu. Tāpat nekas cits man neatliek. Bet tas nenozīmē, ka es tev noticēju. - un es sekoju
- LABI! Ja tu man netici, tad koncentrējies uz mani, un iedomājies to kā tu mani ietriec tajā kokā - viņs norādīja uz koku, kas atradās desmit metrus pa labi.
- Un, ja arī.. -
- Nu meiģini! - viņs kliedza.
- Labi. - es aizvēru acis, sakoncentrējos. Pēc brītiņa es jau izdzirdēju kaut ko. Atvēru acis, un Niks atradās zem koka. Izskatījās, ka viņs tiešam ir triekts pret koku.
- Ni.. - es saucu, bet viņš piecēlās un jau atradās blakus, nepaspēdama nosaukt viņa vārdu līdz galam.
- Nu, tagad tici ? - un viņš sāka iet.
Es tikai sekoju.

Mēs nonācām metro stacijā. Naktī tā bija pavisam tukša, tikai pāris bezpajumtnieku, kas smagi smakoja pēc alkahola un vel pāris paklīdeņi, kas pus piecos no rīta jau devās uz darbu..
Mēs iesēdāmies pirmajā, kas atnāca. Izkāpāmm pēc Nika teiktā, trešajā pieturā no beigām un devāmies uz tuvāko tuneli. Viņš izvilak no kabatas kādu lodi. Tā bija tirkīzzila. Pēc mirkļa viena siena jau bija pazudusi. Nācās sekot Nikam, kas devās `aiz` sienas..



Turpinājumu uzskatu par nepadevušos, bet tajā vakarā man bija tāds noskaņojums, lai kaut ko tādu izdomatu. Un, tieši tādēļ, viņš ir tik sūdīgs, ka man pat negribās turpināt. Un man pat nav idejas kā turpināt, lai teksts būtu pietiekoši oriģināls, un, lai neatgādinātu kādu lēto multfilmu par supervaroņiem.

Esmu vīlusies savas rakstnieces spējās.. (lai gan, kas tās par spējām? )

piedoiet, iepriekšējo tekstu atstāju novārtā un nemaz negribu turpināt.
Toties es parakājos pa saviem papīriem (kas stāv vienā lielā kastē, kas noglabāta atvilknē ) un uzraku šo te. To varētu dēvēt par manu domu lidojumu, protams, nedaudz pārspīlēti, bet cilvēkiem patīk pārspīlēt. (un es esmu cilvēks ) )

Liekas, šis svešinieks zin vairāk kā tie pārējie. Varbūt par daudz atklājos ? Nemaz negribās, lai tas zin ko domāju, cik daudz gribu, kā rīkošos. Jūtos nejauki. Varbūt apmulsusi.
Vai klusēt, lai neizstāstu par dauzd ? Varbūt viņam nemaz nevaig daudz, pietiks ar pāris vārdiem.
Un kā tālāk ?

Autora komentārs: Protams, nav jau nekas ūberīgs, kaut kas jauns. Dažs labs to var nosaukt par plaģiātismu vai kaut ko jau dzirdētu, dažs apbrīnos kā kaut ko tādu var izdomāt vai uzrakstīt. Bet nu jā. Vienkārši sakot, ir tāds tekstiņš un šis tekstņš bija par vienu cilvēku. Labi, jūs tāpat nesapratīsiet

TEW TAISNIIBA - es nesapratu...

vispār jā, esmu pamanījusi, ka daudzi var arī nesaprast, jo lasa ļoti vispārīgi. Negribu apvainot, bet varbūt nemāki lasīt zemtekstus, dziļās domas. Īstenībā es pati beiži vien pārlasot vecos gabalus nesaprotu, ko es ar to gribēju pateikt


bet, varbūt labāk palīdzēs saprast, ja iedomāsies, ka tas ir rakstīts tev, tikai tu nezini, ka tas ir tev, bet pēc izlasīšanas, tu sāc nojaust, ka tas ir tev XDD

hmmm....man patiik shis staasts...kaut kas liidziiigs ir vinjos visos(nu gandriiz)..... gribeetos turpinaajumu,....

Nezinu, pagaidām nav pat īsti ko teikt. Tāds interesants, ne izcils ne dranķīgs stāstiņš, bet īsas nodaļas ir patīkami- vieglāk lasās. Un tu vēl dusmojies vēl uz mani par pārdabiskaam lietām.., =

es nedusmojos
tapēc jau arī neturpinu, jo nefantazējas par tām ūberīgajām pārdabiskajām spējām