Teds Millers un Ella.

Teds Millers jāja ēzeļa mugurā pa kādu putekļainu ceļu un vēroja skaisto apkārtni, kas vīdēja viņam visapkārt.
Abās ceļa pusēs bija zaļas pļavas ar sulīgi zaļu un garu zāli.
Pļavas klāja treknas pienenes, un tās bija pavērsušas savas zeltainās actiņas pret spožo pavasara sauli, lai mirdzētu vēl košāk un žilbinošāk.
Drīz vien ceļš pa, kuru jāja Teds beidzās pazuda klusu šalkojošā mežā.
Bet Teds bez liela kauna varēja atzīties, ka apkārtne nav tik saistoša kā skaistā meitene turpat pa labi.
Viņa sēdēja uz kāda liela akmens un šķiet, ka bija ganiņš, jo turpat pie viņas kājām mētājās gana stiba, bet pārlauzta uz pusēm.
Izskatās, ka jaunā gane nav bijusi apmierināta ar savu darbu. Teds ar ironisku smīnu nodomāja.
Turpat netālu no meitenes ganījās melnraibas govis. Labi barotas, tīras un resnas. Tesmeņi bija sārti, pūkaini un pierietējuši ar pienu. Nagi spīdēja tikpat koši kā spalva un neviens mēslu gabals nebija pielipis pie nagiem. Purni bija tikpat raibi kā spalva un valgi kā acis.
Bet pati meitene nopūlējās ar šūšanu, un šķiet šī nodarbe viņu nesajūsmināja, jo viņas seja bija saviebta dusmās.
Bet pat dusmu izteiksme neizbojāja viņas apbrīnojamo skaistumu.
Meitenei bija zeltaini, pusgari mati, kuru viļņojās nedaudz pāri pār meitnes pleciem, slaids, garš augums. Bet seja vienkārši ideāla! Neaprakstāmi skaista!
Tedam savos klejojumos bija gadījies redzēt visādas princeses, karalienes un vēl daudz skaistas un apburošas būtnes, kuras lika taurenīšiem neprātīgi dejot vēderā.
Bet šī pavisam parastajā apģērbā tērptā meitene bija pielīdzināma skaistumā pašai karalienei, jo viņas acu skatiens bija stingrs un daile majestātiska.
Un tas vēl nebija viss, kas uz Tedu atstāja lielum lielu iespaidu.
Tikpat brīnumains kā pati gane bija pats ganu suns.
Viņš bija liela auguma, drosmīgu un vērīgu acu skatienu, lielu, kuplu, garu, zili sidrabainu spalvu. Līdzīgs kādam nārtu sunim, taču pūkainā spalva liecināja par kādu savādāku sugu, kas diemžēl Tedam nebija zināma.
Suns, lai arī ar ziemīgu apmatojumu, tomēr dīvaini iederējās pavasarīgajā pasaulē. Un viņš bija viens no visnoslēpumainākajiem un cienīgākajiem dzīvniekiem kādus Tedam bija gadījies redzēt.
Un puisis ar pirmo acu uzmetienu sunim juta, ka viņš ir īpašs. Kādā nozīmē, to gan Teds nezināja.
Suņa acis bija piekaltas govīm. Un šādi viņa tēls izskatījās lepns un varens.
Teds, protams, pārāk apbrīnošanā neiegrima, jo savas dzīves laikā bija redzējis visu ko. Pārāk daudz bija piedzīvots, kopš viņš bija devies pasaulē.
Taču vienīgais, kas lika Teda prātā iezagties tādai īstai apbrīnai bija šīs lietas neparastums. Skaista meitene un brīnumains suns tik nomaļā, un klusā nostūrītī.
Pēkšņi Teds pamanīja ēdienu, un viņa vēders iekaucās. Jau vairākas dienas viņš nebija ēdis, jo nebija sastapis nevienu cilvēku pa ceļam.
Un dzeltenīgais piens ar rupmaizi izskatījās tik kārdinošs!
Teds pēkšņi nogriezās no ceļa un iejāja pļavā, jo gribēja padiedelēt ēdienu.
Meitene un suns uzreiz ievēroja svešinieku, kas jāja pie viņiem.
Svešinieks uz ēzeļa bija skaists, un izskatijās ļoti komiski uz mazā dzīvnieciņa, kas viņu varonīgi nesa, kaut ceļinieka kājas gandrīz vilkās pa zemi.
Jaunais vīrietis bija būdīgs rudmatis. Viņam bija garš, apaļš deguns un izteiksmīgas, tumši brūnas acis, sejas vaibsti plaši, un rokas ar noapaļotiem pirkstu galiem. Ap vidukli bija apjozta josta, un makstī karājās zobens. Uz muguras bija bultu maks un turpat arī loks.
Viņš bija kā īsts karotāju princis.

Sveika, Senij. Man shis staasts patiik, smu to karneolaa lasiijusi, tev tiiri labi padodas, lai gan, godiigi sakot, tas nav tavs labaakais darbs.

Caw, row.
Paldies, ka nokomenteeji. Man darbss tagad uzlabots.
a, kas ta ir mans vislabaakais darbs?

Hmm, mirklīti ļauj apdomāties. Laikam jau Bāka.

vienīgais, pie kā es te varētu piesieties ir acis. rudmašiem parasti ir zaļas acis, bet šis jau var būt indivīds. pagaidām neko neteikšu, jo stāsts vēl pašā sākumā, bet gaidu turpinājumu. ēzelītis vnk superīgs!

Ā...Bāka....Nu, laikam jau....
Paldies, par komentāru kahi!

Un tomēr neskatoties uz šo aprakstu puisim bija jautra sejas izteiksme.
-Intresanti, ko šim vajag,-suns skaidrā cilvēku valodā norūca. Viņš varēja lepoties ar savu gudrību, sunim neraksturīgo spalvu un cilvēcīgajām runas spējām.
Ceļinieks palaida ēzelīti ganīties, un pats palocījās govju ganei.
-Esi sveicināta skaistā, govju gane!-Teds padevīgi teica.-Vai pacienāsi izsalkušu ceļinieku ar savām pieticīgajām pusdienām?
Meitene nosvieda malā savu kleitu, ko bija tik centīgi mēģinājusi sašūt.
-Nāc, apsēdies man blakus un cienājies! Es jau esmu atēdusies šos labumus,-viņa smaidot norādija sev blakus.
Teds paņēma piedāvāto ēdienu un sāka kāri ēst.
Kad puisis bija ieturējies, viņš iekārtojās ērtāk uz saulē iesilušā akmens.
-Paldies cēlā, gane!-Teds sacīja, noslaucīdams piena ūsas.
-Lūdzu, lūdzu!-meitene laipni atsaucās.-Kāds ir tavs vārds? Mani sauc Ella.
-Šis vārds tev piestāv,-Teds pasmaidīja.-Es esmu Teds Millers.
-Uz kurieni dodies, Ted?
-Es nezinu,-Teds iesmējās.-Mans ceļš ir nezināms. Es visu laiku ceļoju pa citām karaļvalstīm un iekļūstu dažādās dēkās. Es devos pasaulē, kad man bija sešpadsmit gadi un tā es mājās arī nepārrados. Esmu cīnijies ar pūķiem, glābis princeses, pārvērties par dažādiem zvēriem, jājis uz zelta, sidraba un dimanta zirgiem, glābis tautas no sausuma un vēl visādām likstām. Man darbu netrūkst,-Millers jutās ļoti apmierināts, ka ir ieguvis jaunās meitenes uzmanību, jo viņam patika aizraut citus ar saviem dēkainajiem stāstiem.
-Intresanti,-Ellas noteica, bet smaids pazuda, un viņa sadrūma.-Esmu tikai parasta kalpones meita. Visa mana ģimene ir kalpi. Saimniece ir vienkārši nepatīkama. Šķiet viņai es nepatīku tāpēc, ka esmu daudz skaistāka, nekā viņas meita,-meitene pašapmierināti teica.-Es nesaprotu, kāpēc tādas meitenes iedomājas, ka viņas apprecēs prinči. Viņiem labāk patīk tās sērdienītes. Viņas vienmēr ir tik melanholiskas un skumjas. Bet tieši tādas tagad ir modē.
-Šķiet, ka tu prinčiem nepatīc,-Teds noteica.
-Es un lai precētu kādu no tiem paijpuisīšiem?!-Ella sašutusi izsaucās.
-Tur tev ir taisnība. Pagaidām es neesmu redzējis princi, kas būtu cēls, drosmīgs vai normāls,-puisis piekrita.-Bet domāju, tev jābūt apmierinātai ar savu dzīvi, jo esi tik skaista un tavi vecāki noteikti ir ļoti mīl tevi.
-Mani vecāki, lai izrādītu maiguma pazīmes?-gane iesaucās.-Hā! Mana māte ir dzīvē vīlusies. Gandrīz vai iekritusi depresījā. Viņa gan neizturas riebīgi pret mani, bet tomēr nespēj būt tāda māte, kā vajag. Tētis ir līdzīgs viņai. Pielūdzēju man nav, jo es tomēr neesmu tāda sieviete. Tas ir iedzimts no maniem vecākiem. Esmu drusku vēsa pret cilvēkiem, kas mani neintrisē.
-Neizklausās pārāk briesmīgi, bet domāju, ka tādai jaunai sievietei tomēr ir grūti,-Teds nopietni teica.-Mani vecāki bija mīloši un jauki. Tāpēc es esmu izaudzis kā nākas. Tēvs bija kalējs, bet māte šuvēja. Bagāti gan nebijām, bet badā arī nedzīvojām.
-Mums ir tieši tāpat,-Ella glaudīja suni.-Kaut es būtu vīrietis. Tad es varētu ko darīt lietas labā.
-Kāpēc?